Ir sarežģīti.

Ir sarežģīti vienmēr atcerēties, ka cilvēks nav vientuļa sala. It īpaši aukstumā, kad viss dārgais ir tik tālu un vēja vēstules nevar pagūt noķert.

Ir sarežģīti vienmēr atcerēties, ka ne visi cilvēki ir putni, kuri atlidos kad vēlēsies un nelidos, ja sauksi. Ir sarežģīti atcerēties, ka tik daudziem ir otrādāk.

Ir sarežģīti vienmēr atcerēties, cik vienkārši var iemīlēties pasaulē vienkārši un lēni ieelpojot un izelpojot.

Ir sarežģīti neņemt vērā tos bezarbības brīžus starp dažādām darāmām lietām, kad tu jūties kā kuģis bangainā jūrā, komandas pamests un ķerties klāt pie nākamās lietas.

Ir sarežģīti pārtraukt lasīt pārāk skumīgas grāmatas un klausīties pārāk skumīgas dziesmas.

Tapēc es vienkārši aiziešu uzsmēķēt un aizmirsīšu visu nepareizo.

Cilvēce.

Šobrīd es dzīvoju vietā, par kuru labāku es nespētu atrast. Uz zemes. Starp cilvēci. Progresā.

Cilvēce ir labākais, ko šī zeme jebkad ir pazinusi. Ja pārdomā visas tās iespējas, visas tās lietas, ko mēs spējam radīt, ir neiespējami to nemīlēt. Mirklī kad mēs aizmirstam ikdienas rūpes, uzrāpjamies visaugstākajā kalnā un pārskatam visu no augšpuses, mēs iemīlamies pasaulē.

Cilvēks ir fantastiska būtne. Tas ir iemācījies atrast jēgu un iemeslus mākslā, attīstībā, jūtās un pašā pasaule, kura pēc būtības ir bezjēdzīga. Un tomēr cilvēks dzīvo, atrod jēgu un tajā brīdī, kad ar lepnu ērgļa skatienu paskatās no augšas, atkal atrod, atkal iemīl un saprot.

Cilvēka lielākā laime ir tā saprāts. Tā spēja attīstīties, uzzināt, mīlēt, atklāt un radīt ko jaunu. Tikai teoritizēt. Pieļaut jaunas un jaunas kļūdas.

Mēs nemācamies no tās, mēs paziņojam ka pagātnes augstākie sasniegumi, kuri pēc definīcijas ir daudz augstāki par to, ko mēs pazīstam, ir pagānu darbs, tādēļ nav atzīstams, tas ir daudz vulgārāks un  rudamentārāks, tapēc nav gana atzīstams. Un tomēr. Ja mēs reiz esam spējuši atklāt ko tādu un spējam atklāt vēl tik sasodīti daudz ko, ir iemesli mīlēt dzīvi.

Mēs regresējam. Mēs esam destruktīvi. Manuprāt, mūsu senči bija daudz saprātīgāki. Vēl tajā laikā, kad skraidīja tērpušies ādās un uzglūnēja mamutiem no slēpņa, tie bija prātīgāki par mums [arī mūsdienās - bušmeņi. tie zin tik daudz ko, kas ir svarīgāks par mūsu pašreizējo dzīvi], pasauule glabājās tāda gudrība, kādu viens cilvēks nekad nespētu aptvert. Pašlaik mēs to vairāk vai mazāk esam iznīcinājuši, tiecoties pēc progresa. Mēs Attīstamies, neņemot vērā jau bijušo, pieņemot, ka tas bija sen un vairs nav ptiesība. Mēs radam jaunas un jaunas zāles, aizmirstot, ka akupunktūra spēj visu izārstēt daudz labāk. Mums ir betons, kad ēģiptiešu piramīdas, celtas tīri uz fiziku un indiāņu celtnes, celtas kā trīd d puzles, stāv vēl tagad. Mēs savā mantkārībā iznīcinam tik daudz.

Un tomēr, tā ir fantastiska apziņa. Ka es esmu cilvēks. Ar pretrunīgu dabu, ar daudzām morālām un fiziskām sāpēm, ar muļķīgām laimēm, ar savādu estētiku, ar pilnīgi destruktīvu dabu. Taču apziņa, ka mēs spējam attīstīties, ka mēs spējam piesildīt šo pasauli, mīlēt un ja vien mēs strādātu nevis sev, bet kādam mērķim, mēs spētu radīt ko daudz lielāku. Ar šo apziņu pietiek, lai es pašlaik mīlētu pasauli, savu ķermeni, galdu kura dēļ pasaule ir gājusi bojā vēl nedaudz vairāk un visu pārējo.

Es nesaku, ka iznīcība ir attaisnojama. Es tikai ticu, ka galu galā viss ir attīstība. Laba, vai slikta, tas nav nozīmīgi. Taču attīstība.

Opera.

Dažādu iemeslu dēļ uzinstalēju savam ķepļepiņam Operu.
Uz stacionārā datora Opera stāv jau sen, taču tur tā ir neuzlabota, bez jebkādiem widgets un nepētīta. Tur Opera ir.. ārkārtas gadījumu browoseris.
Uz ķepļepiņa man vajag trīs browoserus [forumos regulāri ir nepieciešams būt online no trim kontiem - viens nevar to, ko var cits utt], bet ne google chrome, ne safari instalēt negribējās. Pret IE man un forumiem ir pataloģisks riebums, maxton ir jauks, bet nesadzīvo ar forumiem. Tapēc izvēlējos Operu.
Un kā jau vienmēr – es nespēju atturēties to neizpētot, neuzlabojot līdz pēdējam ununun.. nemēģinot to pilnībā pakļaut sev.

Šoreiz es jau uzreiz ķēros pie widgets un atklāju, ka Operas widgetus atrast ir daudz vienkāršāk un diezgan ātri rokās iekrīt vajadzīgais [piemēram: es Operu uzinstalēju aptuveni 15 minūtes atpakaļ, bet jau postoju savā wordpresā, caur widgetu ^_^ ]. Tieši šie pielāgojumi man vienmēr ir vissvarīgākie. Iespēja pielāgot browoseri manām vajadzībām, nevis otrādāk. Par operas elastību interesējusies nebiju.
Jauks pārsteigums.

Man Operai 9 jau no paša sākuma ir ļoti paticis dizains. Kā grafiķei, man dizains ir svarīgs. Un Operai kā tādai, man vienmēr ir patikusi iespēja vienkārši mainīt krāsas, nemainot ādiņas. Jau esmu pielāgojusi krāsas un zinu, ka to darīšu vēl un vēl. Ir patīkami krāsas pieskaņot diennakts laikam, lai nekož acīs, lapām kurās pavadu visvairāk laika vai vienkāršiem untumiem.

Vēl patīkama man šķiet sistēma, ka pašas Operas prefrences, opcijas un viss pārējais parādās jaunā tabā nevis jaunā logā. Ja jau strādāju ar trim browoseriem, ir atvērts skype, notepads/openofice, last.fm, foobar [kas gan mēdz glabāties paslēpts] vēl viens logs dzīvi neatvieglo.
No otras puses – arī jauns tabs, atvērto tabu gūzmā ir.. ahh.

Viena lieta kas man nepatīk – tabi.
Es nemāku strādāt kompakti [lasot šo ierakstu, to nemaz nevar nojaust :)] un nemāku strādāt arī pieklājīgos apmēros. Parasti man vaļā stāv aptuveni 10 tabi un laiku pa laikam tiek atvērti jauni. Man nepatīk, kā opera uzvedās, ar daudziem, daudziem atvērtiem tabiem. Mozilla un flock tabu uzrakstus nedaudz saīsina un padara tabu izvēlni par slīdošo joslu, kad tabus vairāk saīsināt nevar. Opera dara savādāk. Opera saīsina un saīsina tabu nosaukumus, līdz paliek tikai ikoniņa.
Iedomājieties – es strādāju savā forumā. Man paralēli vajag atvērt trīs anketas, vadības sadaļu, sarunas, iesāktos postus un blakus vēl stāv kaudzīte ar atvērtiem tabiem – Administrācijas panelis, photobuckets, wikipēdija [parasti vairākos tabos], google maps [es mācos Rīgas, Londonas, Oslo un Bukarestes ielu izvietojumu, tātad - līdz pat pieciem tabiem, ja pievienojās kāda tēla dzimtā pilsēta] un vēl pāris forumi. Tad spējiet iedomāties, cik vienkārši ir orientēties mazos klucīšos, uz kuriem ir tikai favikona. Lai atrastu īsto tabu vajag meklēt un tas nav ne patīkami, ne ērti.

[Edit - Kas attiecās uz wikipēdiju un gūglemaps - atradu widgetus, kuriem uzkraut šo tabu pienākumus (sun) ]

Dēļ visa pārējā es būtu gatava izmantot Operu par savu galveno pārlūkprogrammu, taču šis viens negatīvais punkts, mani no tā attu.
Jo man tabi ir svarīgi.
Es lieliski zinu, ka tas ir neveseligi datoram, bet tas ir vienīgais veids kā strādāt ātri un visu nepazaudēt.
Man.

Varbūt vēlāk papētīšu vēl.

Par manām web-kladēm.

Mani dažreiz uzjautrina mana apņēmība piesārņot interneta vidi ar saviem vārdiem. Idejām domām, smiekliem. Un pēc tam sūdzēties, ka cilvēki pārāk daudz zin un lasa.
Tas laikam ir cilvēku dabā. Izdarīt muļķības un vēlāk žēloties.

Par labiem blogiem.

Kādu dienu [manuprāt - pirms vairākām nedēļām], klaiņojot pa LJ, dienišķajos bilžu meklējumos, man ienāca prātā doma – kādam ir jābūt labam blogam?

Šī doma ir malusies pa manu prātu ilgi jo ilgi un es droši vien varētu rakstīt lapaspusēm garus tekstus par lietām, kuram vajadzētu, lietam kurām nevajadzētu būt, vēlamām lietām, idejām utt. Taču es esmu gandrīz pilnīgi droša, ka šo definīciju var aptvert īsā teikumā.
Un tomēr, es neesmu spējusi to atrast.
Gribējās teikt – blogam ir jābūt nedaudz neordināram, bet man vēl arvien nešķiet, ka tas ir īstais.

Nolēmu kādu laiciņu rakstīt vismaz vienu ierakstu dienā, cerot, ka tas palīdzēs saprast un noformulēt ideju [un tikt galā ar dažām savām domām par web-vidi].

Šis laikam ir pirmais ieraksts no 29 sekojošajiem.

Mūžīgais jautājums – dzīves jēga.

Dīvaini nonākt pie šādiem secinājumiem, bet kad beidzot līdz tam nonāk – pasaule pēkšņi ir tik vienkārši skaista. ^_^

Tikko sanāca parunāties ar kādu cilvēku, cigarešu un joku pavadījumā, uzjautrinoties par sevi un pasauli, blondīnēm pie ratiem un kubas cigāriem valdības krēslos. Galu galā, jau kārtējo reizi mēs nonācām pie vienkāršā secinājuma, kuram vajadzētu izraisīt depresiju un kurš vienmēr man dod sparu un smaidu, lai dzīvotu tālāk.

Secinājums? Dzīvei nav jēgas. Tā ir eksistence, ar visai muļķīgām fīčām, draņķīgā pasaulē, kurā īstas vērtības ir tikai cilvēku prātos.

Omg. man nav jēgas. I must die.

Nākamais secinājums, pie kura mēs šīs sarunas vienmēr pārtraucam. Fak. Man nav jēgas dīvot. Es dzīvoju tikai ticības vai ambīciju dēļ. Nu pizdu anniņ. Man ir dota spēja būt laimīgam, man ir dota spēja piepildīt sapņus un man ir dota spēja dzīvot. Nahuj man to neizbaudīt?

Es dzīvoju, lai izbaudītu. Lai uzzinātu. Lai izjustu. Lai aizmirstu beigās. Lai iepazītu visu pasauli un pasmietos. [Es negribētu dzīvot mūžīgi - pazustu iespēja uzzināt jaunas izjūtas, pat tad, ja pasaule mainītos radikāli]

Un tas ir iemesls, kas man liek smaidīt apziņā, ka manai dzīvei nav jēga. Fakts, ka es esmu valdniece pār to, kādu jēgu es tai piešķiršu. Un ja manas dzīves jēga ir Laime, kāpēc lai es nekļūtu laimīga no šīs apziņas vien?

Zinu, vāja loģika, taču tā ir vienīgā, kas līdz šim ir spējusi likt man smaidīt.

p.s. atvainojos par necenzētu valodu, taču, lai saprastu aptuveno sarunas noskaņu – cenzūra iznīcinātu visu. ^_^

Priecīgus ziemassvētkus ^_^

Amēlijas valsis, Markess un atmiņas no rītdienas.

Šī diena gandrīz visa ir pavadīta gultā, lasot Markesa darbu “Dzīvot, lai izstāstītu” un tagad es izrāpos no gultas, tikai nepārvaramas vēlmes dzirdēt Amēlijas valsi, dzīta.

Gandrīz visu dienu esmu pavadījusi domājot, kā es atcerēšos savu dzīvi, ko es rakstīšu tad, kad stāstīšu par savu pagātni. Jau tagad es nespēju atcerēties savu bērnību tā, lai spētu to veidot saistošu stāstījumu, vai tad es atcerēšos? Es zinu, ka atcerēšos, lai cik dīvaini tas nebūtu. Lietas neaizmirst, tās tikai nostumj tumšākos apziņas kaktiņos. Vēl jo vairāk es domāju, par to, kā es atcerēšos savu pašreizējo dzīves posmu [kuru man gribās iezīmēt kā dzīves sākšanos], visas tās vienmuļlās dienas, naktis, pavadītas stāstu un grafiku gaismā, dienas kurās es neesmu spējusi piecelties slimības dēļ [šādu dienu ir bīstami daudz] un visus tos grāmatu kalnus, kuriem es pēdējā laikā urbjos cauri. Vai es atcerēšos, kā es prātā rakstīju savus stāstus? Vai es atcerēšos sirealitātes, naktstauriņus, zīmējumus, vēstules? Vai es atcerēšoss savus tēlus, kas pašlaik ir mana labākā sabiedrība? Atcerēšos. Protams, ka atcerēšos. tikai jautājums ir – kā? Es zinu ka savādāk, es zinu, ka es smiešos par savām muļķībām.

Un tomēr, tieši šajā laikā, vairāk nekā jebkad agrāk, es zinu, kas es būšu, es zinu ka kādu dienu visas tās domas pēkšņi izrādīsies patiesas un kādu no savām grāmatām es veltīšu “Ofēlijai – tai mazajai meitenei, kura par mani uzzināja pirmā.”

Sajūta ir aptuveni tāda, it kā es atcerētos rītdienu.

La Valse d’Amelie (Orchestre)

La valse d’Amélie

P.s. Tikai kādu laiciņu pēc raksta iesūtīšanas atcerējos, ka vēlējos pieminēt to puisi, kas pie Līvu laukuma Doble Cofee spēlēja Amēlijas valsi, katru reizi, kad gāju garām. Vēl viens no tiem sīkajiem iemesliem, kāpēc šī vasara bija skaista un kāpēc es gaidīšu nākamo.

Noskaņas pēc teātra.

Es šodien biju uz teātri. Gandrīz vai sen nebijis notikums, ja neskaita faktu, ka šogad es esmu bijusi uz vairāk teātra izrādēm, nekā esmu bijusi visā savā mūžā.

Lai nu kā – izrāde bija Blaumaņa “Ļaunais gars”. Pēc ļoti smagas vilšanās latviešu teātrī, kā sugā, divās gaidītākajās izrādēs ["Nožēlojamie" un "Skroderdienas Silmačos"], biju jau sagatavojusies uz.. ne gluži baudāmu teātra sniegumu. Par spīti faktam, ka Blaumaņa traģēdijas nav nācies nopelt tīrajā veidā.

Par spīti dažiem incidentiem skolā, pie Nacionālā Teātra ierados labā garastāvoklī, ar smaidu sejā, smejoties par pasauli. Teātra noskaņas pārņēma gluži vienkārši ejot uz teātri un ieraugot sarkanos teātra paklājus un sadzirdot cilvēku čalošanu.

Pirmo cēlienu es sagaidīju ar visai pretrunīgām jūtām – apkārtējā vide, skaidrā apziņa, ka izcilu aktierspēli manā gaumē, es nesagaidīšu un neizpratne, par to, kā būs uzvests šis Blaumaņa garadarbs. Taču pie pirmajām notīm, pie pirmajām balsīm, uz skatuves redzot ļoti atpazīstamu Blaumaņa stāvu, es gluži vienkārši nomierinājos. Jā, protams, aktierspēle pati par sevi, tie dīvainie uzsvari, kuru izmantošanu latviešu teātrī es nekad neesmu uztvērusi, nebija izlutinātajai estētei pa prātu, taču… Man patika. Patika veids, kā lugā bija iekļauts pats Blaumanis, izspēle, sīkumi, aktieri. Nebija gadījies redzēt lugu, kas man patiktu no sākuma, līdz beigām, kopš skolas leļļu teātra laikiem, taču šī bija tāda. Gribējās vēl mirkli palikt tajā teātra noskaņā. Tajā īpašajā.

Starpbrīdī aptvēru, ka šī teātra izrāde aizsāks teātra apmeklējumu sēriju, sēžot papildvietās un vīpsnājot par aktierspēli, bet baudot pašas lugas izspēli. Šī apziņa atnāca kaut kur starp frāzi „Latvieši nemāk tēlot francūžus, taču pašus letiņus mēs mākam izspēlēt lieliski” un kārtējo nekad nepazīto tanti, staigājot apļos. Tā ir daļa no tās īpašās sajūtas. Psiholoģijas un mentalitātes izprašana un nekad nesatikti radinieki, kas manai mammai izrādās labi pazīstami un tuvi.

„Laikam vienīgā vieta pasaulē, kurā var satapt puspasauli ir teātris.”